"Ļoti patika strādāt Bērnu slimnīcā un palīdzēt cilvēkiem. Tur dabūju atpakaļ lielāku pozitīvu enerģiju, nekā tas mēdz notikt sportā – super sajūta," TTT fiziskās sagatavotības treneris Ivars Ikstens atskatījās uz darba sākumu medicīnā un pirmajām septiņām sezonām Latvijas basketbolā.

Pozitīvs darbaholiķis no Madonas ar spēcīgu viedokli. Bijušais Latvijas Universitātes un BK “Ķekari” spēlētājs darbam nodevies tik ļoti, ka ar grūtībām spēj atrast laiku, lai aizietu pie velomeistara. Saruna sanāk relaksējoša un patīkama – var just, ka Ivars ir uzmanīgs klausītājs.

Viens no taviem hobijiem ir zinātniskā literatūra. Ko lasi šobrīd?

Sezonas laikā lasu tikai speciālo literatūru. Nesezonā – autobiogrāfijas par ievērojamu cilvēku dzīvi. Pašlaik par ķermeņa dziļajiem muskuļiem jeb “core stability”. Mēģinu strukturizēt pētījumos balstītās metodes – kā pakāpeniski padarīt vieglus vingrinājumus grūtākus. Tie ir pētījumos balstīti vingrinājumi (evidence based).

Kas veicis šos pētījumus?

Zinātniskajā krājumā apkopoti daudzu autoru darbi. Pēdējos 20 gados tēma pētīta ļoti plaši. Esmu saplānojis gadu nogriežņos – pienācis laiks pētīt dziļos muskuļus. Materiālus meklēju “Google” vai zinātnes mājas lapās, atlasu sev nepieciešamo. Kā veic atlasi? Veicu sistēmatizāciju, izmantojot “Excel” programmu. Pierakstu datus, atsevišķus vingrinājumus un pozas. Grūtības pakāpes.

Ko ietver “core stability”?

Cilvēki ar to saprot vēdera muskulatūru. Plašāk – viss, kas atrodas gūžas rajonā. Vēdera, muguras, sēžas un dibena muskulatūra. Viss, kas satur ķermeņa vidusdaļu. Amerikāņiem ir labs vārds “brace”.

Cilvēka dabiskās pozas – atrasties guļus vai stāvus. Vai fizioterapeita uzdevums ir panākt, lai citas pozas netraucē dabiskajām pozām?

Pavisam dabiskā poza – stāvus ar atvērtām vai aizvērtām rokām. Lielais mērķis ir, lai ķermenis dabiskajā pozā būtu vesels un spēcīgs. Ja citas pozas – un kustības – sāk traucēt un ķermenis pamatpozā nevar būt tik spēcīgs, kā vajag, jāmēģina koriģēt pozas vai mainīt kustības. Globālais skatījums – lai cilvēks pamatpozā būtu pēc iespējas stiprāks un veselāks.

Cik lielas ir profesionālo sportistu novirzes no pamatpozas?

Pirmkārt, ļoti individuāli. Otrkārt, atkarībā no sezonas posma. Var būt brīži ar ļoti lielu slodzi. Ja ķermenis pieradis pie slodzes vai starpsezonā labi sagatavots, novirzes būs mazākas. Pretējā gadījumā – lielākas. Parādīsies diskomforts, sliktākā gadījumā – savainojumi.

Kādā formā TTT spēlētājas ieradās augustā? (saruna notika 2020. gada janvārī)

Tas ir jautājums – ko dari vasarā vai, cik laika vari atvēlēt. Varēja redzēt, ka dažas spēlētājas vasarā strādājušas. Pirms sezonas ar Mārtiņu Zībartu apzinājāmies situāciju, tāpēc sākām darbu ātrāk – pirmajās 10 dienās centāmies izlīdzināt sagatavotības līmeni. Uzskatu to par treneru profesionalitātes rādītāju. 

Pienācis janvāris. Komanda pirmo reizi pilnā sastāvā. Dažas spēlētājas atjaunojās, dažas atguvās pēc savainojumiem. Kā notika darbs?

Domāju ne tikai par komandu – arī par katru spēlētāju individuāli. Neesam daudz – komandā nav 16 spēlētāju, tāpēc varam strādāt daudz individuālāk. Jāpieņem, ka atsevišķas spēlētājas varēšana šajā brīdī ir lielāka, taču nedaudz jāpiebremzē. Rēķināmies ar brīdi, kad spēlētāja var iekļauties pilnā komandas darbā. Process ir abpusējs – jābūt labai komunikācijai. Viens ir iedomātais, otrs – reālais izpildījums. Dažreiz iedomājos par daudz un otrādi. To sauc par individuālu pieeju.

Kitijas Laksas gadījums – viņa pusgadu veica atjaunošanos Tampā. Sākot no staigāšanas baseinā līdz individuālajam darbam basketbola zālē. Trenējās visu vasaru. Pusgadu tavā vadībā. Kā tas notika?

Tikāmies nākamajā dienā pēc Kitijas atbraukšanas no ASV. Vēl pēc dienas izlase devās izbraukumā (uz Spāniju), tāpēc tikāmies uzreiz. Iespējams, novērtējuma brīdis nebija labākais, jo viņa bija tikko izkāpusi no lidmašīnas, pāris stundas gulējusi. Novērtēju svarīgākās darāmās lietas, neaizmirstot par basketbolu. Kitija gāja mētāt katru dienu. Centos viņu nedaudz bremzēt.

Kas bija svarīgākās lietas?

Kā jau minēji, Kitija bija sākusi skriet skrejceļā. Viņa skrēja ūdenī un – ierobežotā ātrumā – pa pašu skrejceļu. Skrejceļā var mainīt ātrumu un paaugstinājumu (incline). Kitija bija ļoti daudz strādājusi uz kāju spēku – to apliecināja izokinētiskais novērtējums – attiecība starp kāju priekšējiem un aizmugurējiem muskuļiem. Rādītāji bija ļoti labi. Pirmajā posmā liels darba – un kustību – apjoms bija jāveic ceļa lokanības uzlabošanai. Ierašanās brīdī Latvijā ar to bija zināmas problēmas – pie lielākām slodzēm tas paliek stīvāks. Pie tā daudz strādājām un turpinām to darīt.

Kitija jau atgriezusies laukumā, bet individuālais darbs turpinās. Var teikt, ka kājai nepieciešama muskuļu atmiņas izveidošanās?

Lai kāja pierod un atceras. Domāju, ka kājas muskuļu atmiņa ir laba – nav atšķirības, salīdzinot ar otru kāju. Vēl jāpierod pie lielākām slodzēm – tās jāpalielina pakāpeniski. Kājas struktūras vēl nav pieradušas, jo ilgu laiku nav saņēmušas triecienus. Kad slodzes sasummējas, parādās diskomforts. Tāds ir process.

Basketbola skriešanas īpatnības – sprinti, uzrāvieni, eksplozivitāte, virzienu maiņas. Kurā brīdī Kitija varēja sākt sprinta darbu?

Pierakstos fiksēti datumi. Sprintu atsākšana notika viļņveidīgi – labāki posmi mijās ar sliktākiem. Virzienu maiņas sākām diezgan ātri – izpildījām basketbola kustības, tikai mazākā intensitātē. Kad redzējām, ka celis nereaģē, palielinājām slodzi. Kad celis reaģēja, slodzi samazinājām. Kustības pārsvarā izpildījām basketbola laukumā, lai būtu pēc iespējas tuvāk realitātei. Kitija no oktobra trenējās ar komandu – ierotēja bezkontakta vingrinājumos. Pakāpeniski sāka rotēt ar kontaktu. Atsevišķus sprintus izskrējām jau septembrī. Pilno laukumu sāka skriet ar komandu – oktobrī, bez kontakta.

Novembrī Kitija atgriezās valstsvienības treniņos, brauca uz Ziemeļmaķedoniju. Brauca, zinot, ka nespēlēs?

Treneris Mārtiņš Gulbis vēlējās, lai Kitija atrodas komandā. Domu par spēlēšanu nebija – viņa brauca, lai iesildītos ar komandu un turpinājumā varētu ātrāk atgriezties. Kitija iesildījās pirms spēles pret Horvātiju, iesildījās Skopjē – tas noderēja nākamajos posmos.

Cik svarīga bija komunikācija rutīnas dažādošanai?

Kitijai sākumā teicu – ja sāksim viens no otra nogurt, centīsimies laicīgi dot signālus. Lai nenogurtu tik ļoti, ka nevaram viens otru paciest – tad ciestu rehabilitācijas process. Tā ir viena no lielākajām atjaunošanās mākām – mācēt atrast tādu komunikāciju un procesu, lai abas puses mazāk nogurtu. Atzīstu, ka nonācām kritiskos lūzuma posmos, kad uznāca liels negatīvisms. Īpaši, ja visu laiku strādā vienai lietai, kas nedod tūlītēju rezultātu. Un pienāk brīži, kad slīdi lejā. Šķiet, tūlīt, tūlīt, kāja strādā labāk un...pēkšņi pienāk lejupslīde. Kitijai teicu, ka būs kāpumi un kritumi. Nevajag iekrist eiforijā par virsotni un nevajag bēdāties, nokļūstot aizā. Nenogremdēt sevi, neieslīgt depresijā, kad ej lejā – tas ir darba process. Izlases cikls palīdzēja – pamainījās vide un spēlētājas. Kitija aizgāja pie citiem speciālistiem, uzzināja labākas un sliktākas ziņas. Vides maiņa noderēja – tā virzīja procesu uz priekšu. Tā ir māka, kuru man jāuzlabo, lai process kļūtu vēl vieglāks. Arī Kitija pati var ietekmēt procesu – varam izrunāties un laicīgi pamanīt signālus. Viņa turpmāk varēs pamācīt citus cilvēkus. Pati sazinājās ar speciālistiem Amerikā un meitenēm, kuras tam gājušas cauri.

Ko esi pamainījis un iemācījies pēc iepriekšējiem rehabilitācijas procesiem?

Mācīšanās notiek nepārtraukti. Pasaule mainās un katrs process ir individuāls. Saņem cilvēku dažādās atjaunošanās fāzēs – vai arī esi strādājis ar viņu pirms savainojuma. Domāju, ka Kitijas procesā daudz iemācījos, tai skaitā par komunikāciju. Kitija ir prasīga spēlētāja gan pret sevi – laukumā un treniņprocesā, gan pret cilvēkiem, kuri atrodas viņai apkārt. Kitijas prasīgums palīdz dzīt uz priekšu. Prieks, ka piedalos viņas procesā. Tas motivē. Mani ne vienmēr vajag pozitīvi motivēt – patīk, ka pasaka, kā ir. Tas ir mana darba novērtējums.

Kādas ir Kitijas prasības tev?

Viņas prasības – lai būtu pēc iespējas skaidrāks tas, ko darām. Un vairs nebūtu jāatgriežas šajā procesā. Tās ir divas galvenās prasības. Arī daļa no komunikācijas. Uzskatu, ka procesā jābūt balansam. Jājūt, kuras lietas pasniegt, lai neiedzītu eiforijā un depresijā, bet normāli virzītu procesu.

Kitija gandrīz vienmēr zāli atstāj pēdējā. Iesildīšanās un atsildīšanās aizņem vairāk laika – vai tā turpināsies?

Tā turpināsies sezonas garumā. Ja rehabilitācija jānovērtē 10 ballu sistēmā, liktu astoņi vai deviņi. Desmitnieks būs, kad pilnībā trenēsies ar komandu un nevajadzēs īpašu pieeju kājai. Kitija nāk un dara ekstra lietas. Atsildīšanās balstās Kitijas iniciatīvā – viņa paliek un izpilda basketbola lietas. Parasti paliek ilgāk zālē uz basketbola rēķina. Pirms treniņa nāk 20 minūtes ātrāk.

Standarta diena – cikos esi zālē?

Strādājot ar TTT, grafiks kļuvis nosacīti vieglāks. Kad strādāju LU, sāku pirms septiņiem rītā un dažreiz beidzu pēc desmitiem vakarā. TTT sākam agri, ap deviņiem, bet man tā nešķiet. Darba diena beidzas, vēlākais, astoņos. Ja pirmsspēles treniņš – septiņos.

Pēcspēļu dienas – ceturtdienas un svētdienas – ir tavas brīvdienas?

Ir vēl citas lietas, ko daru. Arī ceturtdienās vai svētdienās jāpastrādā ar kādu TTT spēlētāju un jāpalīdz junioru komandai. Parasti tās ir mācību dienas vai gatavošanās nākamajiem treniņiem. Kate Krēsliņa teica, ka Ziemassvētku brīvdienās piedāvāji iespēju nākt strādāt. Pirmo reizi pateicu sev, ka nedaudz jāatpūšas no “Elektrum” Olimpiskā centra telpām. Vasarā te strādāju ar izlasēm, augustā sāka gatavoties TTT. Nav grūti atnākt un palīdzēt spēlētājām, bet grūti ienākt telpās. Ziemassvētku brīvdienās atnācu trijās vai četrās no sešām dienām.

Kāds apmeklējums?

No spēlētājām, kuras bija Latvijā, atnāca gandrīz visas.

Vai spēlētājas brīvdienās turpina nākt uz individuālajiem treniņiem?

Šajā sezonas posmā neviena. Izņemot jaunās spēlētājas. Ja viņas mazāk spēlē, nāk pie junioru komandas. Nemaz negribu, lai viņas šobrīd nāk. Labāk, lai lielāka enerģija tiešajos treniņos, nekā izsmeļ sevi individuālajos treniņos. Iepriekš? Sezonas sākumā nāca Aija (Klakocka) – viņai vajadzēja papildus strādāt. Pēc savainojuma nāca Karlīne (Pilābere) – un Kitija. Vajadzēja izlīdzināt līmeni, pieradināt pie slodzēm.

No tava skatpunkta, cik svarīgs atveseļošanās procesā ir uzturs?

Precīzi pateikt nav iespējams – ieteikums ir lietot kvalitatīvu uzturu. Maslova un rehabilitācijas piramīdās miegs un uzturs atrodas pašā apakšā. Miegs ir fundaments – pamatu pamats. Nākamais ir uzturs un tikai tad rehabilitācija, emocionāli-psiholoģiskais noskaņojums. Uztura kvalitāti izmērīt grūti. Ja cilvēks ēd regulāri un pietiekamā daudzumā, tas jau ir labi. Tālāk, ko viņš ēd – tas atkarīgs no paša cilvēka. Ja domāšana par uzturu maina miegu, tas var izpausties traucējoši. Jāmeklē balanss – neuzspiežot to, kas negaršo. Uzturs ne tikai pabaro, bet arī izraisa baudu. Ja baudas paliek mazāk, tas var sākt traucēt rehabilitācijā.

Vai farmācijai ir vieta Maslova piramīdā?

(Smejas) Ja cilvēks ir vesels, farmācijai vietas nav. Ja izveidojušās patoloģiskas slimības, tad bez farmācijas nevar. Kādā brīdī tā var būt turpat, kur miegs. Uzskatu, ka veselam cilvēkam farmācija nav vajadzīga.

Basketbolā tev ir septītā sezona. Kur mācījies, kas ir pirmais treneris?

Ar sportu neesmu uz jūs. Pats spēlēju basketbolu Madonā, pie trenera Agņa Beķera. Viņš palīdzēja iemīlēt groza bumbu. Nāku no ģimenes, kurai patīk sports. Ģimenes locekļi skatās pārraides un seko līdzi arī manām komandām. Tā pagāja manas nedēļas nogales. Kad mācījos 12. klasē, zināju, ka gribu dzīvi saistīt ar medicīnu – mācīties par ārstu. Laikam nobijos – nodomāju, ka tas būs pārāk ilgi. Sāku mācīties par fizioterapeitu. Mācību procesa laikā sapratu, ka jāiet mācīties par ārstu – tāpat mūža izglītība. Mācījos un spēlēju basketbolu Rīgas Stradiņa Universitātē. Pēdējā kursā sāku strādāt Bērnu slimnīcā – Vienības gatvē. Tobrīd nebiju pārliecināts, ka palikšu sportā, lai gan pats sportoju. Ļoti patika strādāt slimnīcā un palīdzēt cilvēkiem. Tur dabūju atpakaļ lielāku pozitīvu enerģiju, nekā tas mēdz notikt sportā. Bieži domāju, ka pietrūkst tā sajūta – ieeju slimnīcas nodaļā, parunāju ar māsiņu. Dakteris iedod norādījumus, aizeju līdz palātai, parunāju ar bērnu – tā ir supersajūta.

Nostrādāju slimnīcā trīs gadus. Katru gadu samazināju slodzi, jo paralēli sāku strādāt ar LU jauniešiem. Uzrunāja treneris Artūrs Visockis-Rubenis – aicināja atbraukt uz nometni, patrenēt. Ar domu, ka varētu palīdzēt sezonā – ierotēsim vakara treniņos. Iedegos vairāk un vairāk. Pēc darba slimnīcā ar riteni minos pāri Salu tiltam uz Grebenščikova ielu. Katru gadu palielināju basketbola slodzi. Strādāju septiņas dienas nedēļā – no agra rīta līdz vēlam vakaram. Bija jānopelna nauda. Divās vietās nedaudz nopelnīt varēju, bet īsti nepietika. Paņēmu pa kādam individuālam klientam, lai nopelnītu. Laikam ejot, esmu audzis un mācījies. Nonācu TTT.

Vienu gadu biji Spānijā?

Tas notika, kad mācījos RSU trešajā kursā. Pastrādāju praksē Valensijā – sportā un rehabilitācijas klīnikās. Paskatījos, kā tas notiek Spānijā.

Kas ir tavi profesori?

Turpinu reizēm palīdzēt Latvijas Universitātē – darbojos vienā projektā. Cilvēks, kurš mani virza – Līga Plakane (pirmā latviete, kura uzkāpa Himalaju astoņtūkštošniekā Čooiju – Sportacentrs.com). Citus pasniedzējus nesaukšu, lai kādu neaizmirstu. Gribētu cilvēkiem ieteikt mīlēt sportu. Ne tikai nodarboties ar sportu, bet sekot līdzi un skatīties. Tas palīdz fiziskai un mentālai veselībai. Motivē. Skatīšanās uz sportistiem – motivētiem cilvēkiem – var palīdzēt ikdienā, biznesā, ar bērniem. Ļauj iegūt pozitīvu enerģiju un pārliecību.

Vai spēj atslēgties no visa? Manuprāt, mūsdienās, lai sasniegtu augstākus rezultātus, svarīga ir spēja būt offline.

Man ir problēma ar to. Pārvietojos pārsvarā ar riteni un kājām. Šobrīd ar auto, jo velo pārsprāgusi riepa un vajag ātri pārvietoties. Grūti atslēgties, jo esmu darbaholiķis. Visu laiku domāju par darbu – tuvinieki pateiks to pašu. Mājās nemitīgi buros galvā un domāju. Ja ir brīvāks laiks, mājās nododos ar profesiju saistītiem plāniem. Nekad nav pilnībā brīvs laiks. Ja mācētu atslēgties, domāju, ka būtu daudz efektīvāks un mans darbs – kvalitatīvāks. Atrastu lietas, kuras nav saistītas ar profesiju. Vasarās, kad mazāk jāstrādā, lasu autobiogrāfijas. Smeļos motivāciju no citu žanru cilvēkiem. Sportistu ir daudz un viņi mani motivē. Citreiz jāpamaina vide, lai uzkāptu pakāpienu augstāk. Man to jādara, jāiemācās. Tas ir veids, kā augt – palikt ģimeniskākam, būt tuvākam. Jāsaprot dzīves kvalitātes, kuras liek mūs augstākā plauktā.

Iesaki autobiogrāfiju!

Pēdejā, kuru izlasīju, tiešām patika. Saistīta ar basketbolu – Andrē Igudalas grāmata “Rezervists” (The Sixth Man). Patīk viņš kā spēlētājs. Katrs meklējam sevi – Andrē izskatās kā darba cilvēks. Visu sasniedzis ar darbu. Var būt superlabs spēlētājs, bet māk sevi piezemēt un nav egoists. Domāju, ka esmu komandas cilvēks, lai gan man ir stiprs viedoklis par lietām. Ticu, ka nonākot komandā, iemācītos labi sastrādāties.

Patika “Apavu vīrs” par “Nike” dibinātāju Filu Naitu (Shoe Dog). Atkal atradu sevi, jo “Nike” vīru motivēja sprinteris (Steve Prefontaine – Sportacentrs.com). Naits skatījās uz sprinteri un saprata: “Bāc, ja viņš var, es varu vēl vairāk!” Tas viņu dzina uz priekšu. Tā bieži pietrūkst Latvijas sabiedrībā, ka cilvēkiem vajadzētu skatīties – ne tikai uz sportistiem, arī uz kultūras cilvēkiem – un motivēt sevi. Arī kultūras un sporta cilvēkiem jābūt tādiem, uz kuriem vērts skatīties. Tā, lai varētu lepoties un rastos patīkama vide. Tā, lai nāktu skatītāji, kuri būtu gatavi maksāt par to un veidot atgriezenisko saiti.