Kitija Laksa pagājušogad ASV ieguva bakalaura grādu psiholoģijā un izlēma atgriezties Latvijā, lai pievienotos "TTT Rīgai". Viņa joprojām atkopjas no ceļgala traumas un veic rehabilitācijas procesu, lai būtu gatava par 100%, tomēr ir paspējusi aizvadīt dažas spēles jaunajā komandā.
Pagājušā sezona tev bija smagākā karjerā - pārrāvi krusteniskās saites. Cik smagi bija iziet rehabilitācijas procesu?
Pagājušā sezona bija pati pēdējā ASV koledžu basketbolā, kur jau trešajā spēlē satraumēju celi. To gadu pavadīju ASV rehabilitējoties, kā arī pabeidzu skolu ar teicamām sekmēm. Ieguvu bakalaura grādu psiholoģijā un atgriezos Latvijā. Domāju, ko darīt tālāk. Izvēlējos tomēr palikt mājās un pievienojos "TTT Rīgai" ar cerībām, ka spēlēsim Eirolīgā un izdosies sekmīga sezona. Šobrīd nevaram sezonu nosaukt par izdevušos, aizvadījām vairākas smagas spēles un daudzas zaudējām. Mērķi tagad ir pamainījušies - jāiekļūst Eirokausā. Manuprāt, ir labas cerības to izdarīt, uzvarot nākamās divas spēles [19. februārī pret "Nadežda" Rīgā un 26. februārī izbraukumā pret "Reyer Venezia"]. Joprojām turpinu rehabilitēties, jo tas ir kā maratons, ilgtermiņa plāns, lai justos par 100%, kas šobrīd vēl nav sasniegti.
Cik smagi bija sēdēt malā un raudzīties spēlējam komandas biedres?
Tas bija pats grūtākais. Rehabilitācijas procesā esi kopā ar komandu, esi daļa no tās, bet, izņemot morāla atbalsta sniegšanu, nevarēju palīdzēt.
Šobrīd tuvojas WNBA drafts. Kā tu vērtētu savas izredzes?
Domāju, ka savu vārdu esmu teikusi ar karjeru ASV un padarīto koledžu basketbolā. Šobrīd ir jāsaved kārtībā veselību un domāju, ka izredzes ir diezgan augstas. Tas ir mērķis, uz ko līdzšim esmu gājusi. Viss ir atkarīgs no mana padarītā darba un kā jutīsies celis, bet viss pārējais paliek likteņa varā, kas mani izvēlēsies un kur es nonākšu.
Kā pēc traumas ir mainījies tavs spēles stils?
Atgriežoties laukumā viss notika instinktīvi. Spēles laikā, kad esmu iesildījusies un spēle ir sākusies, vairs nedomāju ne par traumu, ne par citām lietām. Varbūt ir lietas, kuras nedaru un no kā izvairos - lielas asas kontaktspēles un burzmā cīnīties par atlēkušo bumbu -, bet pārliecība nāks ar laiku un vairāk aizvadītām spēlēm.
Kā tu vērtētu savu sniegumu šosezon?
Vienmēr uz savu spēli esmu skatījusies skeptiski, lai vai cik punktus iemestu un minūtes nospēlētu. Līdz ar to viss ir procesā. Šobrīd dažādu apsvērumu dēļ neesmu parādījusi savu labāko spēli, tādēļ cenšos būt atkal par 100% gatava.
Latvijā rehabilitācijas procesu tev palīdzēja veikt Ivars Ikstens. Kā tu vērtētu viņa darbu?
Kopš atgriezos no ASV, viņš bija galvenais cilvēks, pie kā es vērsos. Brīdī, kad satraumējos, vēlējos, lai viņš būtu lietas kursā, kas notiek ASV un pēc atgriešanās. Vēlējos ar viņu strādāt, biju gatavojusies kopā ar viņu arī iepriekšējai sezonai, vēl pirms traumas. Līdz ar to uzticos Ivaram. Šobrīd viss ir bāzēts uz rehabilitāciju, labsajūtu un fizisko sagatavotību. Viņš ir galvenais cilvēks, kura viedoklī klausos. Pārējais, ko saka citi ārsti, tā ir papildu informācija.
Ko tev sanāk darīt brīvajā laikā?
Šis ir pirmais gads, kas tiek aizvadīts bez mācībām, tāpēc ir nedaudz vairāk brīvā laika. Gluži adīt un tamborēt vēl neesmu iemācījusies. Pirmo reizi dzīvoju Rīgas centrā, agrāk dzīvoju nedaudz tālāk. Tagad ir vairāk iespēju izpētīt pilsētu - aiziet uz kino, labi paēst, izklaidēties un satikt draugus. Vienkāršas lietas, kurām līdz šim vajadzēja vairāk laika, tagad varu brīvāk un vieglāk izdarīt.
Jau teici, ka izcili pabeidzi skolu ASV. Cik grūti bija apvienot mācības ar basketbolu?
Tas noteikti ir individuāls jautājums. Man grūtības tas nesagādāja, jo mācījos, kas padevās un patika, darīju to ar lielu interesi. Protams, ir grūti apvienot to visu ar treniņiem un ceļošanu, bet pie rutīnas var pierast. Vai es to spētu darīt vēl četrus gadus? Par to es šaubos, bet izdevās padarīt labu darbiņu. Pagaidām neesmu izdomājusi, kur un kad vēlos turpināt mācīties.
Kā tu salīdzinātu komandas saliedētību un saspēlētību sezonas sākumā un tagad?
Noteikti, ka komandas ķīmija un spēle ir uzlabojusies, tomēr neteiktu, ka tā ir perfekta un kādu mēs vēlētos. Komanda ir jauna, kas padara to visu sarežģītāku - spēlētājas ir dažāda vecuma, spēlējušas dažādos līmeņos. Teju puskomanda ir pabeigusi ASV koledžu. Mums, kas mācījās ASV, profesionālā dzīve ir nedaudz sveša, pārējām meitenēm, kas ir bijušas Latvijā, viņas ir pieradušas pie treneriem un grafika. Varbūt tāpēc sezonas sākums mums nebija tik labs, bet esam spējušas to apgriezt riņķī un sakrājām dažas uzvaras.