“Atklātībā izgaismojas notikumi, par kuriem uzzinu pirmo reizi”: TTT pirmā trenera atmiņas
Novembra sākumā pirmizrādi piedzīvos režisora Dzintara Dreiberga laikmeta drāma “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”, kuras centrā ir basketbola meistarkomandas pirmā kapteine Dzidra Uztupe-Karamiševa. Tuvojoties lielajam notikumam, Sportacentrs.com piedāvā TTT pirmā trenera (1955-1962) Oļģerta Altberga atmiņas, kuras pirmo reizi publicētas laikrakstā “Sports” 1993. gada decembrī.
I AUGSNE (1955-1958)
1955. gadā izveidota sporta biedrības “Daugava” sieviešu basketbola meistarkomanda.
Pēc Otrā Pasaules kara daudz retākas kļuvušas Latvijas basketbolistu rindas. Labākās Rīgas sportistes aizklīdušas plašajā pasaulē.
Bet daba necieš tukšumu. Veidojās jaunā basketbola dzīve. Līdzšinējā “dāmu” basketbola vietā aug jaunas spēlētājas, jāteic, daudz vīrišķīgākas, sīkstākas un izturīgākas, kara apstākļu un okupācijas varas rūdītas. Tas, kā izrādās, basketbolam der daudz labāk.
Spēlēs vairs neatkārtojās tāds rezultāts, kāds bijis Rīgas 1943. gada meistarsacīkšu finālā (8:5). 1945. gadā Latvijas meistarsacīkstēs piedalās četras komandas, bet nākamajās divreiz vairāk.
Strauji progresē jaunietes. Meistarīgā un fanātiskā trenera A. Raubēna vadībā viņas vissavienības sacensībās 1946. gadā izcīna trešo vietu, bet nākamajā gadā – pirmo vietu. Komandā ietilpst arī TTT pirmā sastāva dalībniece V. Karpova, vēlāk Siliņa-Lūka, un Dzidra Uztupe-Karamiševa.
Par Latvijas sieviešu basketbola līderkomandām kļūst Latvijas Valsts universitātes, Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūta un Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas studentu vienības.
Līdztekus pieredzējušiem treneriem A. Raubēnam un A. Krauklim izaug jauna treneru paaudze. No pirmā sastāva dalībniecēm piecas par savu pirmo treneri nosauc A. Raubēnu.
Citu topošās komandas spēlētāju pirmie audzinātāji basketbolā ir rīdzinieki A. Krauklis, A. Ailis, M. Geistards, G. Čakste, A. Rasa, liepājnieki Z. Puiķe un A. Lejnieks, kā arī J. Grīnbergs, A. Pētersons un L. Kovals.
Abi pēdējie vēlāk kļūst par ievērojamiem Latvijas volejbola treneriem, bet J. Grīnbergs pārceļas uz jaunu dzīves vietu un maina arī uzvārda galotni no -s uz -as. Tagad viņš ir vadošs Lietuvas un Starptautiskās Handbola federācijas darbinieks.
Piecdesmito gadu pirmajā pusē Latvijas labākās basketbolistes, sadalījušās vairākās komandās, sīvi spēkojās savā starpā. Divreiz gadā PSRS spēcīgāko astoņu pilsētu turnīrā un vissavienības meistarsacīkstēs uz īsu periodu viņas tiek apvienotas vienā komandā.
Vissavienības meistarsacīkstēs komandu komplektē uz čempionvienības bāzes (treneris, spēlētāju vairākums). Tiek gūti atsevišķi panākumi, bet trūkst stabilitātes.
1955. gadā PSRS Basketbola federācija pārkārto čempionāta sistēmu. Līdzšinējo īslaicīgo turnīru vietā spēcīgākajām 12 komandām paredzēts 6-7 mēnešu sacensību cikls, spēlējot katrai komandai ar katru divos apļos.
Latvijas labākajai komandai Rīgas Daugavai (ar šādu nosaukumu vissavienības sacensībās piedalās kāda no iepriekš minētajām studentu komandām) tiesības iekļūt augstākajā līgā jāizcīna augustā rīkotajā turnīrā Minskā. Pirmajā spēlē ar viena punkta starpību zaudējot kijevietēm, bet pārliecinoši pieveicot pārējās sāncenses, Rīgas basketbolistes šo iespēju izmanto.
Rudenī sporta biedrība Daugava izdod pavēli par visu labāko spēlētāju apvienošanu vienā komandā. Tā uzņemas komandas uzturēšanu, nodrošināšanu ar sporta zāli un brīvdabas laukumu treniņiem un sacensībām, sporta formas iegādi, sacensību organizēšanu u.c.
Biedrība saņem atļauju no PSRS Sporta komitejas maksāt stipendijas četrām spēlētājām un algu trenerim. Šodien var likties nenopietni, pat komiski, ka šāda jautājuma kārtošanai nepieciešama Maskavas atļauja. Bet toreiz tā bija.
Pamatojums bailes no termina “”profesionālisms”. Tas ir baismīgs bubulis, jo tolaik amatieru sports tiek krasi nošķirts no profesionālā. Padomju Savienībā visi sportisti “ir” amatieri.
Nelielo atalgojumu (120 rubļus), ko maksā izcilākajiem sportistiem, sauc par stipendiju. To skaits ir ierobežots. Daugavas komandai 12. ranga sarakstā piešķir četras stipendijas. Neloģiski, jo pamatsastāvā ir piecas spēlētājas, bet tā tas bija vairākus gadus. Pārējās basketbolistes nesaņem nevienu kapeiku.
Organizēt apmaksu ar fiktīvu noformējumu biedrības vadība neatļaujas. Nav paredzēts nekāds komandas pavadoņu štats – ne otrais, ne fiziskās sagatavošanas treneris, ne ārsts, ne masieris, ne menedžeris, ne statistiķis.
Tātad sporta biedrības Daugava sieviešu basketbola meistarkomanda ir amatieru komanda ar vāju profesionālisma piegaršu. Bet tā jau ir monolīta vienība. Komandas sastāvs komplektēts galvenokārt no studentēm, kuras mācās dažādu augstskolu visdažādākajās fakultātēs.
Pozitīvie faktori: augsts dalībnieču intelektuālais līmenis un attīstīts gribasspēks. Traucējošs faktors – grūtības treniņu organizēšanā.
Trenera funkcijas uztic man, jo esmu sekmīgi vadījis komandu izšķirošajā Minskas turnīrā. Saprotu, ka tas ir avanss, jo spēlētāju sagatavošanā galvenie nopelni ir tiem treneriem, kurus jau minēju raksta sākumā.
Sākās melnais darbs – treniņi. Rudens un ziemas periodā tie 4-5 reizes nedēļā notiek vienā no Daugavas bāzēm, sporta zālē Baldones ielā 7 (Pārdaugavā, pretī 5. vidusskolai). Zāles garums atbilstošs noteikumiem, platums šaurāks par paredzēto, griesti zemi, apgaismojums vājš. Treniņu ilgums 90 minūtes.
Pavasarī un vasarā ir labāk. Treniņi notiek Daugavas stadiona mazajā arēnā. Tā atrodas tur, kur tagad uzcelta hokeja manēža. Ziemā hokeja laukums, vasarā divi basketbola laukumi. Apkārt tribīnes ar 4000 skatītāju vietām. Sacensību laikā tās ir skatītāju piepildītas.
Pirms galvenajām sacensībām, kuras daļēji notiek arī vasarā, tiek organizētas nizētas treniņnometnes. Tad notiek treniņi divreiz dienā un kopējā rīta rosme.
Lielu vērību veltu teorētiskajai sagatavošanai. Taktisko spēles izpratni, kas ir tā laika Daugavas sieviešu basketbola meistarkomandai, var apskaust visaugstākās raudzes šodienas Latvijas basketbola vienības (arī vīriešu).
Ir kopēji teātra, sevišķi Dailes, apmeklējumi 1958. g. noskatāmies Stiljano ģimeni, Minhauzena precības, Normunda meiteni, kā arī Azerbaidžānas estrādes koncerta noklausīšanās.
Treniņi ir viena sportiskās darbības bas sastāvdaļa. Galvenā ir sacensības un rezultāti tajās. Tie aug pakāpeniski: PSRS meistarsacīkstēs 1957. g. 8. vieta (Kalev un Žalgiris augstāk), 1958. g. 3. vieta (aiz Maskavas Dinamo un Kalev).
Šajā laikā Maskavas basketbolistes ir galvastiesu pārākas. Līdz piecdesmito gadu beigām strīds par godalgotajām vietām pastāv tikai starp tām – MAI, Dinamo vai Stroiteļ.
Pirmās “uzdrīkstas” igaunietes. Tam sekojam mēs. Gūti arī pirmie starptautiskie panākumi spēlēs ar Polijas, Čehoslovākijas un Ziemeļkorejas komandām: 18 spēlēs 17 uzvaras, izcīnītas uzvaras turnīros un atsevišķās spēlēs ar dažādām padomju komandām.
Tomēr visumā Daugavas sieviešu basketbola komandas sniegums vēl ir nestabils. To ietekmē gan pārliecības trūkums, gan laika apstākļi, jo spēles galvenokārt notiek brīvdabas laukumos.
Skaidrītes Smildziņas iesaistīšana stabilizē komandas varējumu. Komanda arvien biežāk un vairāk izjūt uzvaras garšu. Ja vēl nevaram noskriet maskavietes 1:1, tad, biežāk mainot un izmantojot visas spēlētājas, panākam fiziskās sagatavotības līdzsvaru. Tehnikā esam līdzvērtīgas, bet taktika jau ir mūsu trumpis vai, kā tagad saka, prioritāte.
Ir modusies nacionālā pašapziņa. Komandas izveidošanās un nobriešanas periods ir beidzies. Sākas ceļš uz panākumiem un slavu.
Radusies arī publikas interese. Nereti pulcējam vairākus tūkstošus skatītāju. Tā 1958. g. 12. augustā, kad Daugavas stadionā sacenšas mūsu komandas A un B sastāvi, spēli noskatās 3000 līdzjutēju.
II PIRMIE ASNI (1959)
1958. g. 14. augustā sporta biedrības Daugava Centrālās Padomes prezidijs nolemj nodot biedrības sieviešu basketbola meistarkomandu Rīgas Tramvaju un trolejbusu trestam (TTT).
Par TTT komandas izveidošanos sīki un jūsmīgi ir rakstījuši E. Slēde un Z. Mežavilks (1964., 1977.). Šajās grāmatās patiesi un skaisti attēlota komandas izveidošana. Es došu savu subjektīvo vērtējumu dažās niansēs.
Kāpēc Daugava atteicās no perspektīvas komandas? Ļoti vienkārši – ir rīkojums no augšas (lasi Maskavas), ka visām meistarkomandām vajadzīgs saimnieks kolektīvs (nevis biedrība), lai tuvinātu sportistus darba ļaudīm!
Šajā situācijā man, trenerim, vajag meklēt “saimnieku”. Sāku interesēties. Aizeju uz TTT. Tur ceļot jaunu sporta zāli. lekļūstu tresta teritorijā. Uzzinu, kur meklējamā vieta. leeju ēkā. Pirmajā stāvā smaržo pēc acetona – tramvaju vagonu krāsotava. Zāle esot otrajā stāvā.
Uzkāpju. Saulaina, kaut arī ne sevišķi liela. Smaržo patīkami— pēc svaigi ēvelētām skaidām. Pirmais iespaids teicams. To vēl vaiņago tresta pārvaldnieka Aleksandra Zālīša ierašanās.
Sākas pārrunas, kas pārtop konkrētā sarunā. Tajā piedalās arī zāles tiešais valdnieks bijušais Latvijas valsts komandas basketbolists un tagadējais tenisists J. Jansons. Mums ir saimnieki – ieinteresēti, lietprātīgi un simpātiski.
Vēlāk uzzinu, ka šo vietu jau “zondējis” Spartaka “skauts” J. Ostrouhs. Bet viņam jau ir cita mēraukla. Mani interesē labi treniņa apstākļi un normāli priekšnieki. Tādi ir. Un, ja es toreiz kļūdījos, tad tikai tādā ziņā, ka vēl par maz novērtēju jauno šefu ieinteresētību, atsaucību un palīdzību.
Negribu pārspīlēt A. Zālīša kunga erudīciju un izdarību, bet tajos apstākļos tā ir fantastiska. Ne tik daudz materiālajā plāksnē, bet izpratnē, organizētībā un sakārtotībā. Ārkārtīgi saprotošs un pretimnākošs ir J. Jansona kungs.
Man nākas sastapties un kārtot jautājumus ar daudziem tresta ļaudīm – gan priekšniekiem, gan ierindas darbiniekiem. Nemanu ne kripatiņas īgnuma. Visur laipnība un pretimnākšana. Par to vēl šodien esmu pateicīgs daudzajiem labajiem tresta cilvēkiem, kuri basketbola komandu neuzņem kā svešķermeni, bet kā pilnvērtīgu sava kolektīva locekli, kārtīgu “tramvajnieku”.
Mūsu spēlētājas gūst iespēju arī kaut ko nopelnīt, bet ne ar basketbolu. Gan šūšanas cehā, gan biļešu pārdošanas kasēs, gan Satiksmes Darbiniekā ir komandas dalībnieces. Ne tikai ir, bet strādā. Basketbolistes listes iesaistās kopējos tresta pasākumos gan darba talkās, gan kopējās svinībās.
Man kā trenerim tiek ierādīta tāda pati goda vieta kā manam amata brālim Kentaki universitātē. Uz mums cer, mūs atbalsta. Nedrīkstam pievilt. Tāds ir vispārējais noskaņojums komandā. Lielākā daļa no komandas dalībniecēm mācās augstskolās.
Lai šodienas basketbolisti, kuri ne tuvu nav sasnieguši tādas virsotnes kā toreizējās TTT komandas spēlētājas, atslodzes brīžos mēģina izprast (ja ne saprast) toreizējo paaudzi – mācības, darbs plus basketbols visaugstākās klases līmenī. Toreiz spējām.
Lasu savā žurnālā: TTT sporta zāles atklāšanā 1958. g. 5. novembrī TTT I pārspēj TTT II 54:45. Spēlētājas tērptas oranži melnā sporta formā, ko rotā TTT emblēma ar spārnoto Hermeju. Hermejs ir sengrieķu dievs, augstākās dievības Zeva dēls, dievu ziņnesis un ceļu satiksmes sargātājs.
Komandu sastāvi
TTT l: R. Zemvalde, I. Pirtnieka-Apse, I. Kraukle-Čikute, L. Altberga-Andersone, V. Siliņa-Lūka, M. Jonāne
TTT II: S. Smildziņa-Budovska, H. Bitnere-Hehta, G. Karlsone, Dz. Ķiepe-Baka, J. Kalniņa-Altberga, V. Strupoviča-Blūma
Šajā spēlē nepiedalās komandas kapteine Dz. Karamiševa, kura nesen kļuvusi māmiņa. Jau 7. un 8. novembrī jaunnosauktā TTT komanda piedalās Lokomotīves turnīrā, kur izcīna pirmās uzvaras.
Pēc mēneša sākas oficiālās spēles PSRS ziemas sacensībās. Šajā gadā PSRS čempiona nosaukumu izcīna tautu spartakiādē, bet ziemas sacensībās noskaidro pretendentu Eiropas Čempionu kausa izcīņai.
Pirmajā spēlē izbraukumā uzvara pār Tartu USK. Tālāk spēles rit samērā gludi, atskaitot vienīgo zaudējumu turnīra pēdējā spēlē Tbilisi pret Gruzijas komandu. Maskavā notiek pārspēle par pirmo vietu ar gruzīnietēm. Mūsu uzvara ir pārliecinoša – 66:39. Ceļš uz Eiropu vaļā!
TTT basketbolistes sacenšas starptautiskās spēlēs Rīgā un Varšavā. Gūtas kārtējās uzvaras. Bet ir arī zaudējums Rīgā uz Daugavas futbola laukumā iekārtotās dēļu grīdas 4000 skatītāju klātbūtnē ar rezultātu 61:68 Čehoslovakijas izlasei (15.07.59.).
Seko sāpīga un pamācoša neveiksme II tautu spartakiādē. Pēc zaudējumiem Gruzijai (39:41) un Igaunijai (29:40) Latvijas izlase (TTT) netiek pirmajā finālgrupā (1.-6. vieta) un paliek tikai septītā.
Pirmie uzvaras skurbuļi noslāpēti. Tiek izdarītas konsekventas maiņas ne tikai komandas sastāvā, bet arī trenera koncepcijā. Komandas augšanas process turpinās ne bez problēmām, bet bez lielām kolīzijām.
Komandā tiek iesaistīta vispirms snaipere S. Martinova-Volbeta, treneru A. Graša un A. Kraukļa audzēkne, pēc tam augumā raženā, talantīgā un centīgā R. Kramzaka audzēkne S. Ravdone-Krodere, kura nākusi no suitu citadeles Alsungas.
Epizodiski sadarbībā ar treneri A. Raubēnu treniņos piedalās komandas turpmākā dalībniece A. Rimbeniece. Ir arī sparinga partneres treniņos un atsevišķās draudzības spēlēs – Bormane, Einberga, Kaņepāja, Kince, Smalkā un Stille.
Beigušies pirmie slavinājumi un pirmie sarūgtinājumi. Sākas jauna sezona.
Autors : Māris Noviks
