TTT panākumu stabilitāti jo apbrīnojamāku darīja komandā regulāri notikušās pārmaiņas. Sešdesmitajos gados sports Latvijā pamazām profesionalizējās. Paaugstinājās treniņu intensitāte un pieauga spēļu skaits. Taču šis process tikpat kā neietekmēja sportistu statusu un materiālo atalgojumu. Vērā ņemamas stipendijas saņēma tikai PSRS izlases dalībnieces, kādu TTT komandā nebija daudz. Citām atalgojums bija simbolisks, nesasniedzot pat necilās vidējās algas apjomu. Paralēli sportošanai, spēlētājas mācījās vai strādāja. Tādā režīmā reti kura basketboliste meistarkomandā nospēlēja līdz 30 gadu vecumam.

Sastāvā iecirstos robus aizpildīja Latvijas jauniešu treneru – Augusta Raubena, Viktora Strupoviča, Andra Purkalna u.c. – sagatavotās rezerves. Sešdesmito gadu vidū TTT papildināja Rīgas Bērnu sporta skolu absolventes Dzintra Grundmane, Maiga Traukmane-Graudiņa, Ieva Augle, Tamāra Kārkliņa-Hendele, Zanda Grāve, Ingrīda Bergvalde-Ose un Māra Žvīgule-Bogdanoviča, 1968. gada vasarā TTT ieplūda nākamais talantu vilnis — māsas Maija un Maiga Salenieces, Silvija Skulme, Inta Pliuna-Pāne, Lilita Svarinska-Bergvalde. Un, protams, Uļjana Semjonova.

13 gadu vecumā jau līdz 192 cm izaugusī Uļa no Medumiem teju vai pret pašas gribu tika atvesta uz Rīgu, kur basketbola ābeci viņai iemācīja Augusts Raubens. Divus gadus vēlāk Semjonova PSRS izlases sastāvā kļuva par Eiropas junioru čempioni, pēc trim gadiem kopā ar TTT kļuva par PSRS čempioni un Eiropas kausa ieguvēju, un PSRS pieaugušo izlases sastāvā izcīnīja pirmo no desmit Eiropas čempiones medaļām. Garais augums viņai nodrošināja nopietnas priekšrocības, bet tās izmantot palīdzēja grūtos treniņos noslīpētā tehnika un labā basketbola izpratne. Visas karjeras garumā vidēji mačā viņas guvums svārstījās starp 20 un 30 punktiem. Turklāt Semjonovas klātbūtne drošināja partneres un viesa paniku pretiniecēs, jo pirms katra metiena bija skaidrs, kā rokās neveiksmes gadījumā nonāks atlēkusī bumba.

Uļas iesaistīšanās TTT komandu padarīja tikpat kā neievainojamu. 1968. gada sezonā TTT pirmo reizi uzvarēja visās 30 oficiālajās spēlēs (22 PSRS čempionātā mačos un 8 Eiropas kausa izcīņā). Absolūtais rekords tika atkārtots 1972. un 1973. gada sezonās. TTT apturēšanai pretinieču treneri rīkojuši īpašus konsīlijus, liekot kopā visus prātus pareizākās taktikas izstrādāšanai cīņai ar Semjonovu. Tika kaldināti daudzpakāpju plāni — vienai komandai vajadzēja censties maksimāli nokausēt rīdzinieču pamatspēlētājas, lai citai vienībai nākamajā dienā būtu lielākas izredzes. Savu “artavu” šajā cīniņā deva tiesneši, izkārtodami personisko piezīmju nastu Semjonovai un citām TTT līderēm, kā arī izliekoties neredzam pretinieču pārkāpumus. Viss bija velti — konkurentu ieceres sabruka, atduroties pret Raimonda Karnīša izstrādātajiem taktikas rēbusiem un „zelta meiteņu” spēju tos īstenot laukumā gan dzelžaini aizsargājoties, gan mērķtiecīgi darbojoties uzbrukumā.

Rīgas komandu uz brīdi piebremzēja tikai Semjonovas slimība, kuras dēļ centra spēlētāja izlaida 1974. gada sezonas pirmo daļu un atlikušajās spēlēs nepaguva noķert jaunās čempiones Ļeņingradas “Spartak”. Savukārt 1978. gada sezonā PSRS čempionāta garajā 37 spēļu distancē rīdzinieces piedzīvoja septiņus zaudējumus, finišēja plecu pie pleca ar Maskavas apgabala “Spartak” un pārspēlē piekāpās ar 60:68. Svarīgākās spēles TTT aizvadīja tikai ar sešu septiņu pieredzējušo līderu spēkiem – par maz, lai garo sezonas distanci veiktu vienmērīgā uzvarētāju tempā. Bet tā bija tikai īsa atkāpšanās pirms vēl vienas uzvaru sērijas.

No 1966. līdz 1983. gadam Rīgas komanda Eiropas kausa izcīņā uzvarēja 115 spēlēs pēc kārtas un panākumu sērija noteikti būtu bijusi vēl garāka, ja PSRS sporta vadība vairākus gadus (1976., 1978., 1979., 1980.) nebūtu liegusi spēlēt Eiropas kausa izcīņā, aizbildinoties ar nepieciešamību taupīt līderu spēkus, gatavojoties olimpiskajām spēlēm.

Līdzās karjeras zenītā esošajai Semojonovai komandas spēku veidoja TTT trešās un ceturtās paaudzes spēlētājas — Ilze Šulca-Brumermane, Lorita Vasiļjeva-Sauša, Līga Grīnberga-Lisnere, Vita Dūdiņa-Elksne, Inita Rītiņa-Kresa, Marianna Feodorova, Ilga Briede-Priedoliņa, Anete Muižniece-Brice. 1980. gada sezonā TTT PSRS meistarsacīkstēs atkal uzvarēja visās 27 spēlēs. Pēc Maskavas olimpiskajām spēlēm padomju komandām atkal atļāva piedalīties Eiropas klubu turnīros un TTT izcīnīja Eiropas kausu gan 1981., gan 1982. gadā.

Tomēr tieši starptautiskajā arēnā TTT saņēma pirmo brīdinājumu par komandas spēles stila atpalikšanu no basketbola modes tendencēm. 1983. gada pavasarī Eiropas kausa izcīņas pusfināla mačos ar Rietumvācijas čempionvienību Diseldorfas “Agon 08” rīdzinieces negaidīti zaudēja divu spēļu summā — 75:73 un 49:52. Vācu klubā spēlējošās amerikānietes spēja ierobežot pat Semjonovu, un Eiropas kauss togad devās uz citu mājvietu. Vienubrīd šķita, ka tas bijis tikai nepatīkams starpgadījums, un 1985. gada sezonā TTT Eiropas arēnās uzvarēja astoņos mačos no vietas. Taču devītajā — finālā — atkal nācās paklupt. Šoreiz pret Itālijas čempionvienību “Fiorella” (55:63).

Astoņdesmito gadu vidū TTT pamazām atkāpās no augstākās virsotnes arī Padomju Savienībā. Konkurentēm nāca talkā revolūcija noteikumos — trīspunktnieku parādīšanās cēla snaiperu vērtību, liberālie traktējumi atraisīja rokas asai aizsardzībai. Aizvien biežāk pretinieces traucās ātrajos uzbrukumus, cenšoties tos veiksmīgi noslēgt, līdz Semjonova būs paguvusi ieņemt savu vietu aizsardzības centrā.

Pēdējais lielais panākums, maksimāli izmantojot Uļas potenciālu, tika gūts 1987. gadā, kad TTT Liliānas Ronketi Eiropas kausa izcīņas finālspēlē ar 87:80 pārspēja Milānas “Deborah” vienību. Uļjana Semjonova šajā spēlē guva 42 punktus. Vēl spēlēja Vita Elksne (15), Ludmila Jermolajeva (11), Dace Krūmiņa (8), Marita Strazdiņa (5), Anita Plotka (4) un Anete Muižniece (2). Uz rezervistu soliņa partneres atbalstīja Sandra Balode, Jolanta Roze un Zane Rozīte. Komandu vadīja Andris Purkalns, kurš galvenā trenera amatā aizstāja veselības stāvokļa dēļ demisionējušo Raimondu Karnīti.