"Izbraukumos vienmēr jābūt līdzi grāmatai. Tā ir forša paralēlā pasaule. Ir teiciens – esmu dzīvojis 1000 dzīves, jo es lasu," Karlīne Pilābere gatavojas ceturtajai sezonai FIBA Eirolīgā, basketbola gaitas apvienojot ar piepildītu ģimenes dzīvi un skaistiem vaļas priekiem.

Dabiska par 100%. Neatšķaidīta, nefiltrēta, īsta. Karlīnei glaimot nav nepieciešams – tik jauka un patīkama viņa ir. Laba meita, uzticama sieva, rūpīga māte un teicama basketboliste – nežēlīgajā profesionālajā sportā tas ir reti sameklējams komplekts. Jo grūti sadalīt un noturēt uzmanību.

Deviņpadsmit gadu vecumā viņa debitēja Eirolīgā. Divdesmit – spēlēja Eiropas čempionāta finālturnīrā Polijā. Divdesmit viena – bija spiesta atstāt lielo sportu. Divdesmit astoņos – pēc vairāk nekā 12 mēnešu darba – atgriezās augstākajā līmenī un otro reizi iekļuva valstsvienībā. Tik stipra bija Karlīnes mīlestība pret spēli. Tāpat kā pret visu, ko viņa dara.

Ir 22. oktobris, komanda trenējas astoto nedēļu. Kāds ir Tavs dienas režīms?

Superīgs (smejas). TTT pārgāja uz vienu treniņu dienā, tādēļ no rīta varu aizvest bērnus uz dārziņu. Aizeju mājās, pabrokastoju un lēnā garā braucu uz treniņu. Pēc nodarbības izdaru visas procedūras. Ir pēcpusdiena – varu pastrādāt vai pamācīties. Arī pietiekami daudz laika, lai atjaunotos.

Pāreja uz vienu treniņu dienā ir labi?

Man patīk tāds režīms. Protams, treniņš kļuvis garāks un grūtāks, bet laika plānošanas ziņā jaunā kārtība ir labāka. Teici, ka uz dārziņu braucat ar velosipēdiem. Jaunākais dēls iemācījās braukt un var salīdzinoši mierīgi uzvesties uz ceļa. Baudām velo brīvību – bez sastrēgumiem. Protams, uz ielas ir neliels stress – jāvēro satiksme, taču citādi forši.

Brīdī, kad atsāki trenēties, vecākajam bija trīs un jaunākajam viens gads.

Tad man bija auklīte. Mazliet grūtāk, taču tikām galā. Auklīte nāca līdz divu gadu vecumam, kad dēls sāka iet dārziņā. Kamēr TTT spēlēja Eirokausā, dēli tika pieskatīti mājās – arī foršs laiks.

Sanāk, ka vari aizbraukt uz treniņu pēc rīta sastrēgumiem un līdzīgi atgriezties?

No Teikas tāpat jābrauc pusstunda, taču braucamlaiks ir ļoti izdevīgs. Vakaros sadalām pienākumus – vīrs pēc darba dodas pakaļ bērniem un izstaigājas, es gatavoju vakariņas. Pēcpusdiena paiet mierīgi, varu atpūsties.

TTT trenējas bijušajā noliktavā Šampēterī. Kā šeit patīk?

Patīk ideja, ka veca noliktava netiek pamesta, bet tajā notiek aktīva dzīve. Basketbola zāle treniņiem ir ideāla, aizvadām šeit arī pārbaudes spēles. Žēl, ka tā nevar būt mājas spēļu zāle – tādas priekšrocības mums nav. Olimpiskais sporta centrs bija tuvāk mājām, taču tagad nav jābrauc sastrēgumu laikā.

Kā vērtē TTT šīssezonas modeli?

Labākajā sastāvā vēl neesam trenējušās – visu laiku kāds pietrūkst (Taisija Udodenko ar komandu sāka trenēties 20. oktobrī). Varbūt devītajā nedēļā visas beidzot būsim kopā. Sastāvs ir ātrs, patīk.

Pagaidām treniņos spēlē pret Aiju (Klakocku)?

Lielākoties. Līdz šim īsti nesanāca uzspēlēt pieci pret pieci, jo pārsvarā bijām deviņu spēlētāju sastāvā. Vairāk spēlējām četri pret četri. Binta (Drammeha) pievienojās kā ceturtais numurs, kas viņai lāga nepatīk. Ja šajā pozīcijā būtu jāspēlē pret trešo numuru, protams, būtu citādi.

Visas pārbaudes spēles – tikai pret puišiem.

Uzskatu, ka tā ir mūsu priekšrocība – reti kura meitene ir tik atlētiska vai ātra.

Daugavas sporta namā notika pirmā mājas spēle. Sanāca uzmētāt?

Septiņu nedēļu laikā tur netrenējāmies ne reizi. Jaunākā pieredze “Daugavā” – izlases pārbaudes spēles pret Somiju. Forši grozi, bet vajag piešauties. Varbūt pirmajā spēlē tas mazliet traucēja.

TTT pirmo reizi spēlēji pirms 10 gadiem, arī Eirolīgas sezonā. Otro reizi atnāci 2017. gadā. Vari salīdzināt, kā juties?

Pirmo reizi ierados 19 gadu vecumā kā jaunā spēlētāja. Toreiz bija jauniešu emocijas – o, forši! Tagad skatos ar nobriedušāku prātu, kā profesionāle. Novērtēju iespēju, ka varam spēlēt Eirolīgā un darīsim to trešo gadu pēc kārtas. Cerams, ka sacensības notiks!

Citēšu treneri Inesi Urtiņu. “Mazā Karlīne spēlēja ar prieku, taču ne tik labprāt vingroja.”

(Smejas) Kad augu, man bija milzīga spēļu slodze – sporta skolā, jaunatnes izlasēs un Cēsu pieaugušo komandā. Atrados kā mutulī. Gribēju spēlēt – tas notika dabiski un plūdu straumei līdzi.

Brīdī, kad biju spiesta pārtraukt aktīvās basketbola gaitas, sāku novērtēt pašu spēli. Sapratu – gribu spēlēt! Sāku uz visu skatīties citādi. Apzinājos, ka jāstrādā, lai varētu spēlēt labā līmenī.

Katra TTT spēlētāja pirms un pēc treniņa veic individuālus vingrinājumus. Kādi ir Tavējie?

Pagājušās sezonas sākumā ieplēsu muskuli pie Ahileja cīpslas. Ahili – mana problēmu zona. Individuālie vingrojumi paredzēti to nostiprināšanai. Mugurai šobrīd īpašu vingrinājumu nav (trīs reizes piesit pie galda). Kad jūtu, ka ķermenim vajag, mājās nodarbojos ar jogu.

Ar jogu nodarbojies pašmācības ceļā vai mācies no kāda?

Esmu gājusi uz jogas studiju pie trenera, taču dažādus video ar pamācībām var atrast “YouTube”. Atliek izvēlēties piemērotākos – izmantot mājas apstākļos un iekļaut treniņprocesā.

Kuras pozas visbiežāk izmanto?

Patīk stiepšanās vingrinājumi. Izstaipīt visus muguras muskuļus pēc lielākām slodzēm. Tas vairāk ir starpsezonā – sezonas laikā izturības vingrinājumu netrūkst. Bērni vingro ar mammu? Man patīk vingrinājumus izpildīt perfekti. Bērniem nepatīk, ka visu laiku koriģēju un laboju. Laikam jākļūst pielaidīgākai (smaida).

Pirms trīs gadiem atgriezies pie trenera, kuru labi zināji, sākot no U16 izlases – Mārtiņa Zībarta. Viņa pamudinājums, Tava vēlēšanās, ģimenes atbalsts – kā tas nostrādāja?

Bez ģimenes atbalsta tas nebūtu iespējams. Pārējais – 50/50. TTT trūka garo spēlētāju. Treneris runāja ar Ievu Pulveri (tolaik Krastiņu), ka varbūt Karlīne gribētu atnākt. Ieva ieminējās man. Bija nepadarīta darba sajūta – viss sakrita. Treneris teica – ja gribi, tad dari! Tobrīd biju pabeigusi bakalaura studijas Latvijas Universitātē un stājos maģistros. Paralēli visu laiku strādāju ģimenes uzņēmumā. Lielu šķēršļu spēlēšanai nebija.

Procesā radās šaubas – varbūt nē? Protams!

Kad sākās pirmie fiziskie treniņi – ārprāts (smejas). Nebija tā, ka mājās ar bērniem neko nedarīju, taču... Pavisam cita slodze, arī emocionāli. Sākumā nebiju pamata spēlētāja. Atbildība bija mazāka, tomēr kādā brīdī jāsāk uzņemties. Arī tagad reizēm uznāk šaubas – kāpēc es to daru? Tas ir mirkļa vājums.

Toruden arī spēlēt sāki vēlāk?

Papēdim bija savainojums – stresa lūzums. No slodzēm. Šķiet, ka sāku spēlēt divus mēnešus vēlāk.

Kas tobrīd vairāk palīdzēja – fiziskās sagatavotības trenere Alena Eldmane, Ieva?

Fiziskajā ziņā daudz strādāju ar Alenu – vienatnē strādāt nebija viegli. Arī Ieva – mēs Tevi gaidām, visa komanda gaida! Katra no 12 spēlētājām ir vērtīga. Ja varēju paciesties piecus sešus gadus, kāpēc nepaciesties vēl pāris mēnešus?

Pirmajā gadā Eirokauss, nākamajā Eirolīga. Atkal līmenis augstāk – no jauna jāpierod?

Eirokausā nav sliktu komandu, taču tās ir dažādas. Eirolīgā – tikai pašas labākās. Pēc pirmajām spēlēm meitenes teica, ka skriešanas ātrums ir pavisam cits. Nemitīgi jāskrien, jāpieņem lēmumi. Arī Eirokausā bija līdzīgas komandas, kuras pretendēja uz Eirolīgu.

Kas vairāk palīdzēja – trenera Zībarta motivējošās runas vai personīgās uzslavas?

Ļoti patika, ka ar treneri Zībartu vienmēr varēja izrunāties. Viņš vienmēr pateica, ko sagaida. Grūti pateikt, kā būtu sastrādāties ar citiem, taču ar Zībartu satikāmies īstajā vietā, īstajā laikā. Manuprāt, Latvijā man paveicies ar visiem treneriem. Ja ir normālas attiecības, var izrunāties ar visiem. Galvenais – iet ar atvērtu prātu. Uzskatu, ka ar visiem cilvēkiem var atrast kopīgu valodu.

Tu nāc no Priekuļu pagasta. Septiņavotu ūdenskritums, Kazu grava, Rauna, Raunis.

Vecāku mājas atrodas starp Jāņmuižu un Priekuļiem. Zemes ceļš no Āraišu-Valmieras šosejas, apdzīvota vieta Garkalne. Tur uzaugu un sāku mācīties Priekuļu vidusskolā. Vēlāk Cēsu Valsts ģimnāzijā. Brīvdienās joprojām braucu pie vecākiem uz laukiem...sāku runāt kā rīdziniece (sirsnīgi smejas).

Jaunatnes izlasē bija sāpīgi, ka visi rīdzinieki sauca par lauku bērniem. Bija treneri, kuri teica – lauki un pārējās. Rīgas meitenes arī – pieminējām to vēl ilgi. Man ir divi vecāki brāļi, kuri dzīvo netālu no vecāku mājām. Vēl pusbrālis un pusmāsa, bet viņi dzīvo Rīgā.

Uz Priekuļu vidusskolu gāji kājām...

...trīs kilometrus. Vēlāk parādījās skolas autobuss, citreiz aizveda vecāki. Uz ģimnāziju veda skolas autobuss.

Interesanta apkārtne ar gravām un upju ielejām. Daudz laika pavadīji ārā?

Tā arī bija. Apkārtējās mājās nebija neviena meitene manā vecumā. Nācās skriet pakaļ brāļiem. Ar vecāko ir astoņu gadu starpība. Man septiņi, viņam piecpadsmit – intereses galīgi nesakrīt. Mani pielaida tikai sapīt matus, kad džekiem tas bija stilīgi. Skrēju pakaļ jaunākajam un kaimiņu puikām. Skolotājs jautāja vecākajam brālim – vai mājās viss kārtībā? Karlīne visu laiku noskrāpējusies, ar zilumiem. Piedalījos visās spēlēs, piemēram, “Kazaki-laupītāji”. Nebija nekādas princešu lietas.

Atceries, cik ilgi pazīsti Ievu?

Basketbolā sāku trenēties septiņu gadu vecumā. Kad aizgāju, Ieva jau bija priekšā. Un tā nu mēs esam “kopā” jau vairāk kā 20 gadus! Bija jānostājas pēc augumiem – strīdējāmies, kura ir garāka (smejas). Straujāk izaugu, iespējams, 13 gadu vecumā.

Cēsu Valsts ģimnāzijā ir maza sporta zāle.

Kamēr nebija uzcelts jaunais sporta nams, skolas zālē pietika vieta labi, ja volejbola laukumam. Cēsu sporta namā viss atbilst basketbola laukuma izmēriem, izņemot brīvo platību aiz groziem. Šķiet, ka tur nevar aizvadīt Eirolīgas spēles, tiesa, Eirokausos tur spēlējām.

Cēsu sporta namā sieviešu komandai tika iekārtota sava ģērbtuve – tas bija ļoti forši. Pilsētā bija divas lielās komandas – mēs un “Lekrings”. Daudzi fani gāja atbalstīt abas vienības.

Pie treneres Ineses Urtiņas trenējos līdz 15 gadu vecumam, kad nokļuvu lielajā komandā. Kādu brīdi pie mums bija Alojas treneris Aldis Pinka – vienu vai divas sezonas jaunatnes līgā spēlēju arī viņa vadībā.

Lielajā komandā treneri mainījās diezgan bieži – Maija Kubliņa, Jānis Zeltiņš, Ainars Zvirgzdiņš, Gintars Kručkausks. Tā bija ļoti interesanta pieredze. Pirmie dusmīgie treneri manā dzīvē.

Labi, ka komandā bija Ieva Tāre. Pēc kāda treniņa biju sabēdājusies, ka man atkal sabļauts virsū. Viņa teica: “Tev jāsaprot, ka bļauj uz tiem, no kuriem cenšas dabūt ārā!” Liku aiz auss un sapratu, ka jāfiltrē, ko tev māca. Nevajag neko uztvert personiski.

Lietuviešu treneris bija ļoti emocionāls. Tajā vecumā iepazinu, kā notiek profesionāls treniņprocess. Bija grūti – treniņš, pēc tam atpakaļ uz skolu, pusdienas, atpūtas brīdis kafejnīcā un vakara treniņš.

Vai treneri izmantoja neparastas metodes, lai vestu pie kārtības?

Mūs nevajadzēja vest pie kārtības – bijām labas un paklausīgas meitenes (smejas). Protams, bija ballītes, taču īpaši slikti neuzvedāmies.

Trenere teica, ka trenēties sāki pie divus gadus vecākām meitenēm.

Grupas nebija lielas, tāpēc mūs lika kopā. Trenējos ar (astoņdesmit) astotajiem, arī septītajiem, devītajiem un deviņdesmitajiem. Kamēr nolēma, ka nevar spēlēt vairāk nekā divās vecuma grupās. Tas bija labi! Iepriekš gadījās, ka rāvu trīs spēles pēc kārtas. Parasti divas.

Kuras bija trakās vietas?

“Rīdzene” – klasiski “ienaidnieki” – sveiciens Lienei Meļņikai (Priedei)! Arī pret “Kolibri” un Rīgas 47. vidusskolā negāja viegli. Liepāja? Laikam jā, kad parādījās Sabīne (Niedola).

Atmiņā palikuši Lieldienu turnīri Austrijā?

Tas bija baigi foršais turnīrs – diennakti braucām autobusā ar zēnu komandu. Jaunatnes sportā turnīrs vispār ir lieliska lieta. Riktīgs tusiņš! Vecākās meitenes pavilka uz nedarbiem. Naktī, protams, gulējām, jo 24 stundas ballēt autobusā nav iespējams.

Saņēmi piedāvājumu palikt Austrijas internātskolā?

Bija tāda lieta, taču toreiz nopietni nedomāju par basketbola spēlēšanu. Vidusskolas gados man piedāvāja braukt mācīties uz Ameriku, bet pirmo reizi “sačakarēju” muguru. Cēsīs joprojām ir baptistu draudze ar amerikāņu vieslektoru Marku Vimberliju – viņš aicināja uz Teksasu.

Otrs variants – par mani sāka interesēties “Siena” universitāte, kurā savulaik mācījās Gunta Baško un Liene Jansone. Vienreiz “noplīsa” mugura. Ceļgalos cieta meniski, taču, salīdzinot ar muguru, tas bija sīkums. Meniskus operēja un pēc pāris nedēļām varēju atsākt treniņus.

Vari pateikt, cik operācijas Tev bijušas?

Meniskus operēja 15 gadu vecumā. Nākamajā gadā sekoja pirmā diska trūces operācija mugurai. Otrā – 22 gadu vecumā, pēc pirmā TTT perioda. Kā dinozauram – var iedalīt ērās. Daudz nav (vēl trīs reizes piesit pie galda). Ķeizargrieziens pirmajās dzemdībās neskaitās. Pēc stresa lūzuma papētīju – iepriekšēju lūzumu nebija. Paveicies, ja neskaita divas muguras operācijas (smejas).

Mamma – vieglatlēte. Tevi arī sūtīja pamēģināt?

Īsti nē, jo braukāšana uz treniņiem bija gana sarežģīta. Mājās atgriezos vēlu, taču pirmajā un otrajā klasē paralēli gāju mūzikas skolā. Mamma teica, ka vasarās gājusi trenēties viena pati. Viņa labi skrēja – bija Padomju Savienības jaunatnes izlasē barjerskriešanā. Jāpiemin arī tētis, kurš savā laikā bija kamaniņu braucējs. Viņš daudz darba ieguldīja Cēsu kamaniņu trasē, kur tagad atrodas aktīvās atpūtas centrs “Ozolkalns”.

Uzskrēji barjeras?

Nē, taču vieglatlētika ļoti patīk. Skolas sacensībās skrēju īsās un vidējās distances, lēcu tālumā. Lika arī grūst lodi – rajona mačos sanāca labi.

Daudzcīņu nepiedāvāja?

Nesapratu – kāpēc? Gribu aizbraukt uz olimpiādi, bet – kurā sporta veidā? Mēģināju basketbolā – pirmais mēģinājums nesanāca. Jāmēģina vēlreiz – jānoturas līmenī, lai būtu kandidātēs. Tad var domāt par olimpiādi.

Uz spēlēm ņēmi līdzi grāmatas.

Ieradums ir saglabājies. Abām ar Ievu piemīt grāmatu mīlestība – visu laiku iesakām viena otrai. Vienmēr paticis lasīt, tāpat kā mammai. Mājās izlasīju visu. Un tad parādījās “Harijs Poters”... Tā joprojām ir viena no manām mīļākajām grāmatām. Arī Tolkīna “Gredzenu pavēlnieks”.

Patīk klasika, sievišķīgi romāni. “Vējiem līdzi” (par mīlestību un dzīvi ASV pilsoņu kara laikā), “Džeina Eira”, “Lepnums un aizspriedumi”. Nesen sapratu, ka neesmu lasījusi “Mobiju Diku” (par vaļu medniekiem). Sāku vakaros lasīt priekšā bērniem. Ja viņiem apniks, pabeigšu pati.

Starp citu, šovasar izlasīju Reja Bredberija “Pieneņu vīnu”. Fantastiska grāmata par katra dzīves mirkļa tveršanu un baudīšanu, ko varētu visiem ieteikt! Neatteikšos no laba, biogrāfiska romāna, taču dodu priekšroku daiļliteratūrai.

Patīk latviešu modernā literatūra – šodien vajadzētu skatīties Latvijas Universitātes tiešsaistes semināru “Jaunumi latviešu literatūrā”.

Kurus latviešu autorus iesaki?

Ingai Ābelei nupat iznāca jauns romāns. Pauls Bankovskis, Nora Ikstena.

Šķiet, ka visiem nosauktajiem ir vai būs filma pēc viņu darbu motīviem.

Pašlaik filmē “Mātes pienu”. Literatūra ir laba lieta – man vienmēr var dāvināt grāmatas. Būšu ļoti laimīga. Vīrs teica: “Beidz pirkt grāmatas, aizej uz bibliotēku!” Daļēji piekrītu, taču mīļākās grāmatas vienmēr cenšos nopirkt. Bieži tās pārlasu.

Mājās ir viens pašu taisīts grāmatplaukts. Citādi patīk, ka sienas nav aizkrāmētas. Izbraukumos vienmēr jābūt līdzi grāmatai. Tā ir forša paralēlā pasaule. Ir teiciens – esmu dzīvojis 1000 dzīves, jo es lasu. (Dž. R. R. Mārtins)

Ir arābu teiciens – viens gads ceļojumā līdzinās trīs gadiem parastajā dzīvē.

Arī! Ar vīru cenšamies izrauties reizi gadā. Novembra vidū, kad man ir dzimšanas diena, sākām braukt uz Ēģipti. Vīrs pēc pirmā dēla piedzimšanas aizrāvās ar kaitbordu – Hurgadā ir labas vēja vietas. Kad sākās Eirolīga, vairāk nevarēja – tas ir liels mīnuss.

Pirmajā gadā treneris Mārtiņš palaida – biju notraumējusies, bet ceļojuma biļetes jau nopirktas. Tieši tad – pēc papēža lūzuma – atsāku nopietni trenēties. Ļoti negribējās pazaudēt bērniem apsolīto braucienu – visur braucam kopā.

Bērnus nekad neesmu uztvērusi kā apgrūtinājumu, kas liegtu kaut ko darīt vai ierobežotu. Pērn vienas diennakts laikā aizbraucām ar busiņu līdz Venēcijai – ciemos pie Anetes (Šteinbergas). Tas arī bija tālākais kopīgais brauciens ar auto – tik forši pamosties Alpos, kad sniegs atmirdz saulē! Aizņēmāmies no Ievas Pulveres busiņu un aizbraucām.

Minēji Aneti – vasarās trenējaties kopā?

Šovasar nesanāca. Pavasarī sāku individuāli trenēties ar Ivaru, turpināju ar Matīsu (Rožlapu), bet Anete trenējās pie trenera Zvirgzdiņa. Viņai ir ļoti nopietns gatavošanās grafiks. Citreiz trenējāmies Bulduros un dārzkopības vidusskolas zālē. Arī RSU sporta zālē pie Arkādijas parka.

2006. gadā Cēsīs spēlēji kopā ar Zani Rozīti un Ingu Kvasņiku. Atceries?

Tobrīd vēl nebija izveidota profesionāla komanda, Cēsis spēlēja ar “1188” vārdu. Bija ļoti interesanti trenēties kopā ar Zani Rozīti, Sanitu Krieviņu, Anitu Mikāli un iepriekšējās paaudzes spēlētājām. Atceros, ka braucām spēlēt pret “Avantis” – pirmie mači, kuros bija jāiet kaulā.

Pret Aiju!

Pret Aiju (Brumermani), Elīnu Zīki, Santu Dreimani un Zani Lapsiņu (Voļsku) – tie bija “Avantis” ziedu laiki. Foršas “1188” formas, pazīstamo reklāmu gan neierunāju. Cēsīs atradās “Lattelecom” zvanu centrs, bet ekskursijās uz turieni negājām.

SK “Cēsis” 2009. gadā pirmo reizi uzvarēja Latvijas čempionātā. Kluba prezidents Krišjānis Kļaviņš uzsauca čempionēm braucienu uz Londonu. Tevi ņēma līdzi?

Jā, tas bija foršs trīs dienu brauciens. Līdzi brauca Ieva un (komandas menedžeris) Uvis Igalis. Sadalījāmies interešu grupās, bet vakariņas ēdām kopīgi. Londonā ir bezmaksas mūzeji – šķiet, ka bijām Teita galerijā (modernās mākslas mūzejā) un gājām pāri “Millennium” tiltam.

Aizgājām līdz Bekingemas pilij, pabraucām ar metro. Pirmā saskarsme ar pazemes dzelzceļu gan bija Vīnē, taču...metro man nepatīk un, ja iespējams, no tā izvairos.

Palicis prātā kāds basketbola izbraukums?

Bijām Atēnās (uz Eirolīgas spēli pret “Olympiacos”). Šķiet, pat divreiz vienā gadā. Starp lidojumiem bija viena vai divas brīvas dienas – varējām izstaigāt Akropoli. Arī uz Salamanku braucām dienu iepriekš – iepazinām vecpilsētu. Meklējām ēku rotājumos vardi, kas ir viens no pilsētas simboliem.

Jorgs Dikeulakoss pirmais uzaicināja uz valstsvienību. Nosauc svarīgākos trenerus!

Pirmā trenere Inese Urtiņa. Vislielāko dzīves rūdījumu ieguvu pie trenera Zvirgzdiņa. Basketbola un fiziskā domāšanā daudz deva treneris Ainārs Čukste – ļoti patīk viņa domāšanas stils, strādājot jaunatnes izlasēs. Pirmajā reizē, kad ierodas bars bērnu, ir grūti – viņš sniedza lielu atbalstu.

Treneris Zībarts atgādina par foršajiem startiem jaunatnes izlasēs un aicinājumu atgriezties TTT. Arī treneris (Gundars) Vētra, kurš 2010. gadā palīdzēja U20 izlasei Eiropas čempionātā Liepājā. Viņam līdzi atbrauca Jekaterinburgas UGMK fiziskās sagatavotības trenere Sabīne Žurā – ļoti augsta līmeņa profesionāle. Tagad – jauns treneris un jauni izaicinājumi.

Jaunatnes izlasēs izveidojās “Nuļļu klubiņš”.

Pastāsti! Sākumā bija piecas meitenes, tagad aktīvas palikušas četras. Laura Vētra pēc studijām “Fairfield” universitātē sāka strādāt Ņujorkā un gaida bērniņu. Anete Šteinberga, Liene Meļņika, Ieva Pulvere un es – uzvārdu nav mainījusi tikai viena no mums.

Kopā dzīvojām un pavadījām laiku – izveidojās forša draudzība. Turpinām viena otru atbalstīt un priecāties līdzi. Basketbola foršais blakusefekts ir labi draugi. Manas kāzas bija vienīgās, kurās ieradās visas. Ievas un Lienes precības notika šaurā lokā. Manās – kārtīgi nodejojām.

Vīrs Uģis...

...arī spēlēja basketbolu Cēsu sporta skolā, šobrīd nodarbojas ar kaitbordu. Mani arī ievilka – šogad Vecāķos pabraucu pirmos pārsimts metrus. Intensīvāk patrenējos – izdevās pacelties no ūdens un pabraukt. Vēlāk aizbraucām uz Ragaciemu. Tā tiku pie jaunas aizraušanās. Sezonas laikā gan jāiepauzē.

Ieva nemēģināja ievilkt slēpošanā?

Ar Ievu dažreiz braucam uz veikborda trasi – pabraukāt aiz troses. Ziemas sporta veidus neesmu mēģinājusi – bail savainoties. Minēji studijas. Esmu bakalaurs baltu filoloģijā. Speciālizējos folkloristikā – latviešu valodā, literatūrā, folklorā.

Studiju sastāvdaļa ir ekspedīcijas – diemžēl dažādu apstākļu dēļ neaizbraucu nevienā. Kad sāku studēt maģistros, vasaras jau bija aizņemtas.

Foršākie pasniedzēji?

Ļoti patīk Janīna Kursīte – tik gudra un visaptveroša, uhh! Latvijas Universitātē bija teātra kritikas kurss pie Silvijas Radzobes. Teātris ir vēl viena mana mīlestība. Literatūrā ļoti patika Viesturs Vecgrāvis – viens no vecajiem, labajiem profesoriem, literātiem un dzejas mīļiem.

Valodā – Andra Kalnača. Viņa kopā ar vīru un meitu regulāri nāk uz mūsu spēlēm. Bakalaura studijās mācījos klātienē. Arī maģistriem jābūt uz vietas, taču sākās garie vakari. Var pusastoņos pēc treniņa skriet uz fakultāti un desmitos būt mājās, bet...jāpadomā, vai tas šobrīd nebūtu par daudz.

Ko Tev patiktu darīt pēc basketbola?

Pēdējos astoņus gadus ar brāļiem darbojos kopīgā uzņēmumā – esmu klientu un finanšu speciāliste. Ģimenes uzņēmumā varu to darīt visu mūžu. Par pārējo vēl domāju – var dažādi. Dzīve ir fantastiska un iespējām pilna.

Inese Urtiņa, Karlīnes pirmā trenere

“Karlīnes vecāki ir slaidi un gari. Mamma – vieglatlēte, ilgus gadus strādāja Cēsu sporta skolā kā ārste. Ģimene dzīvo Priekuļu pagastā. Karlīne – dabas bērns, ļoti pozitīva meitene. Vienmēr smaidīja un labprāt lasīja – uz visām spēlēm līdzi bija grāmata.

Karlīnei bija visas dotības, lai sekmīgi startētu arī vieglatlētikā. Personīgās īpašības ļāva spēlēt basketbolu – viņa ir komandas spēles piekritēja. Kopā ar Ievu (Pulveri) nāca trenēties pie divus gadus vecākām meitenēm.

Pirmajos gados sporta skolas treniņi notika Cēsu Valsts ģimnāzijas sporta zālē, kurā knapi pietika vietas volejbola laukumam. Gājām skriet skolas stadionā. Karlīnei patika visas fiziskās aktivitātes – futbols, skriešanas, lekšanas. Viņa ar patiku darīja visu.

Bieži braucām uz starptautiskiem bērnu turnīriem. Reiz kāds treneris Austrijā aicināja Karlīni pēc devītās klases mācīties vietējā internātā. Meitenes palika uzticīgas Cēsīm – ar prieku cīnījās pret Liepājas un Rīgas komandām. Katru gadu noturējāmies labāko trijniekā – nebija iemesla iet prom.

Vidusskolas vecumā runājām – ja laukos nebūs komanda, ar ko tad Rīga spēlēs? Meitenēm bija izteikts lokālais patriotisms. Juris Garkalns toreiz strādāja Rīgas 47. vidusskolā – viņam bija ļoti slaida 1990./1991. gadā dzimušo meiteņu grupa. Domāju, ka tobrīd nebija intereses pārvilināt.

Cēsu komanda 2006. gadā izcīnīja trešo vietu Latvijas čempionātā. Piecpadsmit gadus vecā Karlīne piedalījās bronzas sērijā pret Aivara Vīnberga trenētajām RTU basketbolistēm. Vienu spēli uzvarējām ar +1, vienu zaudējām ar -1 un trešajā spēlē Rīgā vēlreiz bijām labākas. Karlīne teica, ka viņai esot trīcējušas kājas. Man tā nešķita – fiziski izskatījās, ka meitenes var.

Viņa tika agri “iemesta” lielajā basketbolā – trenējās ar pieaugušo komandu. Krišjānis Kļaviņš uzaicināja labus trenerus, pie kuriem Karlīnei neklājās viegli. Viņi bija bargi, taču palīdzēja izaugt kā sportistei. Krišjānis jaunajām meitenēm nāca pretī – nodrošināja pusdienas, basketbola apavus un formas.

Karlīne un Ieva 15 gadu vecumā iekļuva Latvijas U16 izlasē. Nākamajos gados meitenēm bija milzīga slodze – abas visu laiku spēlēja pie diviem gadagājumiem. Slodzes sagādāja savainojumus – Karlīnei operēja ceļgala meniskus, radās problēmas ar muguru. Viņa varētu būt laba daudzcīņniece. Spēcīgas rokas, spēcīgas kājas. Karlīne strauji izauga, bet neizturēja mugura.

Pirms 15 gadiem tika aktualizēts jautājums par basketbolistu vingrošanu. Iekļāvām treniņprocesā dažādus vingrojumus, bet Karlīnei tie īpaši nepatika. Tagad, būdama profesionāle, viņa saprot un novērtē vingrošanu – tā palīdz uzturēt veselību.

Karlīne basketbolu mīlēja tik ļoti, ka pēc divām muguras operācijām spēja atgriezties Eiropas līmenī. Un ne tikai atgriezties, bet noturēties un izcīnīt vietu gan TTT, gan valstsvienības sastāvā. Ļoti būtiska loma bija arī ģimenes atbalstam.

Jāpasaka paldies trenerim Zībartam, kurš uzaicināja Karlīni atgriezties. Noticēja viņas spējām, jo Karlīne bija komandā, kura 2010. gadā izcīnīja bronzu Eiropas U20 čempionātā Liepājā. Treneris deva drosmi atsākt spēlēt. Meitenes viņu cienīja – izrādījās, ka par katru ir padomāts.

Ģimene cieši saistīta ar sportu – Karlīnes vīrs arī spēlēja basketbolu Cēsu sporta skolā. Visas tālaika meitenes ir veiksmīgas un pozitīvas. Studē, izveidojušas ģimenes, ir bērni. Teiktu, ka šobrīd jauniešu intereses svārstās daudz vairāk – katrs skrien uz savu pusi. Basketbols Cēsīs turpināsies – mums ir trīs jauni treneri. Galvenais, lai viņiem pietiek pacietība strādāt.”

Ieva Pulvere, TTT un Latvijas valstsvienības spēlētāja

“Pazīstu Karlīni veselu mūžību. Manuprāt, jau 23 gadus – kopš septiņu gadu vecumā sākām basketbola gaitas. Viņa ir supersieviete. Paspēj visu – trenēties un spēlēt, strādāt "Autinē", kopā ar vīru audzināt divus lieliskus puikas, uztaisīt gardas vakariņas, ieteikt labākās grāmatas – un to visu darīt ar eleganci un smaidu!

Karlīnes patiesums un nepārspīlētais pozitīvisms vienmēr ļauj viņas klātbūtnē justies ērti un "mājīgi". Viņa padara šo pasauli gaišāku. Vienmēr gatava atbalstīt un sniegt padomus bērnu audzināšanas jautājumos. Daudz palīdzēja tieši ar praktiskām lietām (rati, drēbītes utt.).”

Liene Meļņika, kādreizējā Latvijas valstsvienības spēlētāja

“Karlīne ir viens no pozitīvākajiem cilvēkiem, kuru pazīstu. Vienmēr smaidoša, priecīga un neļauj dzīves šķēršļiem sevi salauzt. Karlīne ir lieliska mamma saviem mazajiem supervaroņiem. Prieks skatīties, kā, kolektīvi un atbildīgi, viņi abi ar vīru Uģi audzina savus dēlus.

Viņa ir uzticams, mīļš un jauks draugs, kas vienmēr palīdzēs un iepriecinās. Karlīne vienmēr ieteiks labāko teātra izrādi un interesantāko grāmatu, kā arī aizrādīs par gramatikas kļūdām īsziņās un nepareizu vārdu, žargonvārdu lietojumu ikdienas sarunās.”

Anete Šteinberga, “Galatasaray” un Latvijas valstsvienības spēlētāja

“Pirmo reizi droši vien tikāmies kādā spēlē pret Cēsīm. Jaunatnes izlasēs pirmās atmiņas par Karlīni ir no vasaras, kad 1989. gadā dzimušās un jaunākas meitenes gatavojās Eiropas U16 čempionātam. Īsti neatceros, vai toreiz komunicējām. Sezonas laikā diezgan bieži tikāmies laukumā gan jaunatnes spēlēs, gan sieviešu līgā.

Karlīnei agrāk bija niķis – ja laukumā kaut kas nesanāca, ar kāju sita pie zemes. Viņa ir ļoti sirsnīga un jauka. Īpaša, jo ir lieliska mamma saviem dēliem.

Ja pareizi atceros, 2018. gada vasaru pavadījām, kopā trenējoties pie trenera Zvirgzdiņa. Pārsteidza, cik labā fiziskā formā Karlīne ir pēc tik gara pārtraukuma. Viņas basketbola asums nekur nebija pazudis. Uzskatu, ka viņa divu gadu garumā ir parādījusi ļoti labu sniegumu. Ceru, ka arī šī sezona nebūs izņēmums.

Pagājuši jau 10 gadi, kopš esam kopā spēlējušas vienā komandā. Esmu ļoti priecīga, ka novembrī varēsim tikties Latvijas izlasē.”